Galvenā lapa
Lapas karte
Rakstiet mums
Lūznavas profesionālā vidusskola

 Lūznava, Dlužņeva, Glužņeva ... Par skolas dzimšanas dienas gadu tiek uzskatīts 1945.gads, kad Dlužņevā no Vipingas pārcēla Rēzeknes lauksaimniecības tehnikumu un uz šejieni pārnāca arī likvidētā Aglonas lauksaimniecības tehnikuma audzēkņi, kuri mācības pabeidza 1946. un 1947.gadā, iegūstot jaunākā agronoma kvalifikāciju. No jauna audzēkņu uzņemšana agronomijas specialitātē turpmāk nenotika. Ar 1945.gadu sākās audzēkņu uzņemšana veterinārijas un zootehnikas specialitātēs. 1946.gadā uz tehnikuma un Hruščova kolhoza bāzes tika izveidots Maltas sovhoztehnikums, kuram 1971.gadā piešķīra Friča Roziņa vārdu.

 

 Pirmās specialitātes bija: jaunākais agronoms (pabeiguši 70 audzēkņi), vetfeldšers (491 audzēknis), zoovettehniķis (190 audzēkņi), zootehniķis (1462 audzēkņi).

 Laika posmā no 1959. līdz 1966.gadam tehnikumā tika gatavoti zooveterinārie tehniķi. Veterināro feldšeru apmācība tika pārtraukta 1970.gadā un atvērta jauna – lauksaimniecības celtniecības specialitāte. No 1971. līdz 1984.gadam tehnikumā gatavoja arī lopkopības fermu mehanizācijas un elektrifikācijas speciālistus, bet ar 1981.gadu sākās audzēkņu uzņemšana lauksaimniecības mehanizācijas specialitātē.

 1989.gadā tika gatavoti lauksaimnieki, 1991.gadā sāka darboties specialitāte – lauku būvmeistars, 1993.gadā – lauku māju saimniece, 1995.gadā - lauku mājamatniecība un mājturība, bet 1997.gadā tiek uzsākta audzēkņu uzņemšana jaunā profesijā – sekretāre un būvgaldniecība. 2001.gadā sākas audzēkņu uzņemšana ‘’zivkopības’’ profesijā. 2000.gadā jaunieši sāk mācības ‘’autotransporta’’ profesijā, 2001.gadā – iestāžu darba organizatore, 2002.gadā – apdares darbi, ēdināšanas serviss un autotransports, bet 2003.gadā mācību iestādē tiek atvērta jauna profesija - ‘’datorsistēmas’’, 2004.gadā – pedagoģiskās korekcijas grupa „remontstrādnieks”.

 Mainījušās ir specialitātes, maināmies arī mēs līdzi laikam, laiks ienest arī savas korekcijas skolas dzīvē un iztur tie, kas spēj tikt līdzi laikam. Mūsu skolas nākotni saistām ar projektiem, sadarbību ar citu valstu skolām. Mums ir nodibinātas ciešas sadarbības saites ar Sorlandet tehnisko skolu Norvēģijā. Projektā darbojamies jau 7 gadus un jāsaka, ka mēs esam nodibinājuši ne tikai partnerattiecības, bet arī ciešas draudzības saites. Norvēģi skolai ir snieguši lielu materiālo palīdzību – ir atsūtīti traktori, mūsdienīgas metināšanas iekārtas-pusautomāti, diagnostikas un remonta instrumenti, mežistrādes pilns komplekts u.c. Tagad mūsu audzēkņi par praktiski strādāt ar jaunām modernām iekārtām un izmantot šīs iemaņas tālākajā dzīvē. Studentu apmaiņas programma un sadarbība turpinās.

 1978.gadā tiek uzcelts jauns mācību korpuss, kuru projektēja arhitekte Erdmane (tehniskais arhitekts Ozoliņš). Zēnu dienesta viesnīcas ēka uzcelta 1972.gadā, bet meiteņu dienesta viesnīcas ēka – 1988.gadā. Tiek uzcelts sporta nams, stadions, autovadīšanas poligons, metāla angārs mācību tehnikas remontam, rekonstruētas un iekārtotas mācību darbnīcas.

 1990.gadā mācību iestāde tiek pārdēvēta par Valsts Lūznavas lauksaimniecības tehnikumu, bet 1999.gadā mācību iestādes nosaukums kļūst Lūznavas tehnikums. No 2002.gada 1.septembra – LŪZNAVAS PROFESIONĀLĀ VIDUSSKOLA.

DLUŽNEVA–GLUŽNEVA–LŪZNAVA

 Agrāk te bija Laizānu sādža. Pagājušā gadsimta 70.gados šī ciema zemes pārgāja poļu muižnieku brāļu Pētera un Jūlija Dlužņevsku īpašumā. 19.gadsimta beigās Dlužņevski pārdeva savus īpašumus ģenerālim Kerbičam, pēc specialitātes dzelzceļa inženierim, pēc tautības polim. Viņam patika Dlužņevas skaistā daba, tāpēc šo muižu viņš nopirka par lielu naudu – 80000 rubļu.

 Brāļi Dlužņevski vēl maz paveica, lai Laizānu sādžu izveidotu par īstu muižu. To izdarīja Kerbičs. Viņš nopirka baznīcu Zosnā un pārveda to uz Laizāniem. Sākumā to pārveidoja par savu dzīvojamo māju, vēlāk tajā mita ciema iedzīvotāji (agrāk to sauca par ‘’balto māju’’, tagad ēka nojaukta).

 Viņa valdīšanas laikā uzsāka baznīcas būvniecību, bet celtniecības gaitā plāni mainījās un tapa klēts. Tagad šī ēka kalpo kā noliktava. Tad sekoja zirgu staļļa būve, kur pēc daudzkārtējiem pārveidojumiem un piebūvēm tika izveidots starpsaimniecību apmācību kombināts. Pašreiz jaunajā piebūvē atrodas Lūznavas pagasta padomes ēka. Vēlāk piebūvēja arī klubu, kurš līdz šai dienai nav saglabājies.

 Īsi pirms 1905.gada revolūcijas sākās ‘’sarkanās mājas’’ (tagad – Lūznavas pagasta pamatskola) celtniecības priekšdarbi, bet revolūcijas vētras celtniecības pabeigšanu aizkavēja. To pabeidza būvēt 1911.gadā. Šo gadu skaitli apliecina arī metāla plāksne smaila tornīša galā.

 Visu muižas dārzu ieslēdza dzelzs stiepļu žogs ar diviem platiem zaļi krāsotiem vārtiem. Parasti pa šiem vārtiem izbrauca Kerbičs ar divjūgu, bet ar četrjūgu – Kerbiča sieva.

 Kerbiča pastāvīgā dzīvesvieta bija Itālijā, bet viņa meita dzīvoja Varšavā (bez Dlužņevas muižas viņam vēl piederēja Riebiņu muiža). Uz savu muižu viņš parasti atbrauca maijā, bet septembrī aizbrauca atpakaļ. Laikā, kad nebija Kerbiča, muižā saimniecību vadīja tās pārvaldnieks Ksendzepoļskis.

 Kerbičs un viņa dzīvesbiedre ļoti mīlēja dabu. Tāpēc, lai izdaiļotu muižas apkārtni, iekārtoja lielu skaistu parku 20 hektāru platībā. Šeit bija liela koku un krūmu dažādība. Pat līdz mūsdienām parkā saglabājušās reti sastopamas koku sugas, piemēram, čūskegle, riekstkoks, skabārži u.c., bet daudzas sugas jau ir aizgājušas bojā. Tajā laikā Dlužņevā audzēja arī vīnogas un sparģeļus. Parka teritorijā ierīkoja septiņus dīķus, kurus izmantoja ne tikai kā ainavas elementu, bet arī zivju audzēšanai. Visi dīķi savā starpā bija savienoti ar speciāliem novadkanāliem. Vienā no tiem bija ierīkots ūdenskritums, bet ‘’melnajā dīķī’’ (atradās pie ‘’sarkanās mājas’’) mitinājās gulbji. Visi celiņi parkā bija klāti ar granti vai sarkanu ķieģeļu šķembām, kurus reizi nedēļā kārtīgi izravēja. Gar celiņa malām bija iestādīti dekoratīvie krūmi vai puķes. Kā atceras tā laika iedzīvotāji, parkā bija daudz puķu, jo sevišķi rožu un flokšu. Visus koku un puķu stādījumus apkopa sezonas strādnieki pārvaldnieka Ksendzepoļska vadība.

 Parkā atradās arī apkārtnē pazīstamā Madonnas statuja. Stāsta, ka tā ir gatavota divos eksemplāros – viens atrodas Itālijā, otrs – Dlužņevas muižā. Autors esot kāds itāļu mākslinieks. Statuja – svētās Marijas tēls. Kā mākslas darbs tā bijusi skaista un vērtīga, bet otrā pasaules kara laikā tika daļēji sakropļota. Parasti pie šīs statujas maijā pulcējās sievas, lai godinātu svēto Mariju, lūgtu Dievu. Bet staļiniskās valdīšanas laikā, t.i., piecdesmito gadu sākumā, statuju ar traktoru nogrūda no pjedestāla un iegrūda dīķī. Tur šī statuja gulēja līdz 1989.gadam, kad LTF Lūznavas atbalsta grupas biedri to izvilka, sakārtoja teritoriju un aizveda atjaunot uz Mākslas akadēmiju. 1991.gada 28.maijā statuju no jauna uzstādīja, 14.jūnijā atklāja un iesvētīja.

 Kerbiča kundze brīvajā laikā nodarbojās ar glezniecību. Šim nolūkam ‘’sarkanajā mājā’’ bija ierīkota darbnīca. Kerbiča kundze centās pulcināt ap sevi daudzus māksliniekus. Šim nolūkam bija vajadzīgas plašas telpas, tāpēc ierīkoja speciālu gleznotavu (tagad dzīvojamā māja parka teritorijā). Pēc tam gleznošanai un gleznotāju atpūtai tika uzcelta ēka Rāznas ezera krastā (tagad atrodas Latgales novada rehabilitācijas centrs ‘’Rāzna’’).

 Par ‘’sarkano māju’’: šajā ēkā bija daudz istabu, bijusi ‘’baltā zāle’’, kurā visas mīkstās mēbeles, sienas un griesti bijuši baltā krāsā. Bijusi arī ‘’sarkanā zāle’’, viesību zāle. Gandrīz visās telpās – parketa grīda, mēbeles gatavotas no sarkankoka. Galvenās kāpnes greznojusi ļoti liela palma. Visās telpās un apkārtnē valdījusi tīrība un kārtība.

 Sākoties pirmajam pasaules karam, Kerbičs aizbrauca uz Itāliju un atpakaļ neatgriezās. Savu muižu viņš atstāja Ksendzepoļska uzraudzībā.Latvijas laikā – 1922.g. – muižas teritorijā nodibināja kurlmēmo skolu. Muižas zemi sadalīja: 20 hektārus Ksendzepoļskim, pārējo skolai un iedzīvotājiem. Ksendzepoļskis nodzīvoja līdz 1947.gadam, apbedīts Rozentovas kapsētā.

Uz augšu

 

Par LPV


Audzēkņiem


Mācību process



 
ES Fondi
Mājas lapas izveide ir daļēji līdzfinansēta no Eiropas Sociālā Fonda projekta „Karjeras dienas Lūznavas Profesionālajā vidusskolā” ietvaros (75% no Eiropas Sociālā Fonda un 25% no Latvijas valsts budžeta).